— Turpiniet, dakter …
161
Feldšeris ar troksni nogāzās un apdauzījās, bet mēs uz viņu neskatījāmies. Iedūru skalpeli elpvadā un ievadīju tajā sudraba caurulīti. Tā ieslīdēja viegli, taču Lida palika nekustīgi guļam. Gaiss elpvadā neiekjuva, kā tam vajadzēja notikt. Es dziļi nopūtos un paliku stāvam — nekā vairāk nevarēju izdarīt. Man gribējās kādam lūgt piedošanu, izteikt nožēlu par savu vieglprātību un par to, ka reiz iestājos Medicīnas fakultātē. Valdīja klusums. Redzēju, kā Lidas seja metas zilgana. Man jau gribējās at-
6 - 2209
mest visam ar roku un raudāt, kad Lida piepeši krampjaini noraustījās, ar šalti izgrūda pa caurulīti pretīgas gļotas — un gaiss svilpdams ielauzās bērna rīklē, te meitenīte sāka elpot un brēkt. Šai brīdī feldšeris, bāls, sviedriem klāts, piecēlās, ar šausmām stulbi pablenza uz brūci un sāka man palīdzēt to aizšūt.
Kā pa murgiem cauri sviedru miglai, kas aizsedza man acis, redzēju vecmāšu laimīgās sejas, un viena no viņām man teica:
— Operācija nu gan jums izdevās lieliski, dakter.
Es iedomājos, ka vecmāte par mani zobojas, un drūmi pablenzu viņā caur pieri. Tad atvērās durvis, uzvēdīja svaigs gaiss. Lidu, palagā ievīstītu, iznesa, un durvīs tūliņ parādījās māte. Acis tai bija kā plēsīgam zvēram. Vina man noprasīja: , — Nu?
Padzīrdis sievietes balsi, jutu, ka man par muguru sāk plūst sviedri, — tikai tobrīd apjēdzu, kas notiktu, ja Lida operācijas laikā būtu mirusi. Taču es pavisam mierīgā balsī viņai atbildēju: