Sažņau­dzu skalpeli un novilku vertikālu svītru pār apaļīgo, balto kaklu. Neparādījās neviena asinslāse. Liku nazim otrreiz slīdēt pa balto svītru, kas vīdēja zem pāršķeltās ādas. Atkal ne piliena asiņu. Lēni, pūlēdamies atcerēties kādreiz atlantos redzētus zīmējumus, ar neasu zondi sāku šķirt smalkos audus. Un tad brūces lejasdaļā no kaut kurienes izšļācās tumšas asinis, acumirklī pārplūdināja visu brūci un sāka tecēt pa kaklu. Feldšeris ar tamponiem tās slau­cīja nost, bet asinis nestājās. Atcerēdamies visu, ko biju redzējis universitātē, ar pincetēm lūkoju aizspiest brūces malas, taču nekas nelīdzēja.

Man kļuva salti un piere norasoja. Jutu skaudru no­žēlu, ka esmu gājis uz Medicīnas fakultāti un nokļuvis šai nomaļajā kaktā. Niknā izmisumā uz labu laimi iegrūdu

pinceti kaut kur līdzās brūcei, saspiedu to, un asinis uz­reiz mitējās plūst. Mēs nosusinājām brūci ar marles vīš­ķiem, un tā parādījās man acu priekšā tīra un pilnīgi ne­izprotama. Nekāds elpas vads nekur nebija manāms. Brūce nelikās līdzīga nevienam zīmējumam. Pagāja vēl divas trīs minūtes, kurās gluži mehāniski un bez kādas jēgas rakņājos brūcē te ar skalpeli, te ar zondi, meklē­dams elpvadu. Un otrās minūtes beigās zaudēju cerību to atrast. «Viss pagalam,», domāju, «kāpēc man vajadzēja to darīt? Varēju taču operāciju nepiedāvāt, un Lida būtu mierīgi nomirusi palātā, bet tagad tā mirs ar pārgrieztu kaklu, un es nekad un ne ar ko nevarēšu pierādīt, ka viņa tik un tā būtu nomirusi un es nevarēju viņai kaitēt…» Vecmāte klusēdama noslaucīja man pieri.