Velteņos slīdēdama, viņa iebrāzās^kā vējš, un sniegs uz viņas lakata vēl nebija izkusis. Rokās viņa turēja vīstokli, un tas ritmiski šņākuļoja un svelpa. Mātes seja bija izmisumā pārvērsta, viņa klusi raudāja. Kad sieviete nometa kažoku un lakatu un attina vīstokli, ieraudzīju gadus trīs vecu meitenīti. Paskatījos bērnā un uz brīdi aizmirsu operatīvo ķirurģiju, vientulību, savu nederīgo universitātes bagāžu, aizmirsu itin visu, meitenītes skaistuma pārsteigts. Ar ko lai to salīdzina? Tādus bērnus mēdz zīmēt vienīgi uz konfekšu kārbām — mati gandrīz nobriedušu rudzu krāsā un savijušies lielās, dabiskās cirtās. Acis zilas, neparasti lielas, vaigi kā lellei. Tādus zīmē eņģeļus. Tikai meitenītes acu dzīli aizēnoja dīvaina duļķe, un es sapratu, ka tās ir bailes, — viņai trūka elpas.
«Pēc stundas bērns nomirs,» ciešā pārliecībā nodomāju, un sirds man sāpīgi sažņaudzās ..;
Pie katra elpas vilciena bērna kaklā iegūlās bedrītes, dzīslas pietūka, bet sejā mainījās iesārta un viegli violeta krāsa, šīs nokrāsas es tūliņ izpratu un novērtēju. Man uzreiz kļuva skaidrs, kas tām par cēloni, un savu pirmo diagnozi noteicu pilnīgi pareizi un, galvenais, reizē ar abām vecmātēm, bet tām taču bija pieredze: «Meitenītei ir rīkles gala difterija, rīkle jau aizvilkta plēvēm, un drīz tajā vairs nebūs ne spraugas …»