— Cik dienu jau bērns ir slims? — noprasīju, manam personālam saspringti klusējot.
— Piekto dienu,. piekto, — māte atteica un sausām acīm cieši paraudzījās manī.
— Rīkles gala difterija, — caur zobiem izmetu feldšerim, bet mātei sacīju: — Kur tu agrāk biji? Kur tu biji?
Un šai brīdī man aiz muguras atskanēja raudulīga balss:
— Piekto, tētiņ, piekto!
Atskatījos un ieraudzīju rāmi stāvam lakatā ietinušos večiņu ar apaļu seju. «Būtu labi, ja tādu vecomāšu pasaulē nemaz nebūtu,» smeldzīgā briesmu priekšnojautā nodomāju un teicu:
— Tu, vecomāt, nejaucies vidū un netraucē! — Bet mātei noprasīju vēlreiz: — Kur tu biji agrāk? Piecas dienas! Vai tev prāts?
Piepeši sieviete ar neapzinātu kustību pasniedza meitenīti vecmāmuļai un nokrita manā priekšā ceļos.
— Dod bērnam kādas piles, — māte teica un sita pieri pret grīdu, — ja viņa nomirs, pakāršos!
— Tūliņ celies augšā, — es atbildēju, — citādi ar tevi nemaz nerunāšu.
Māte ātri piecēlās, nošvīkstinādama platos brunčus, paņēma bērnu no vecmāmuļas rokām un sāka šūpot. Vecā, pret stenderi pagriezusies, ņēmās lūgt dievu, bet meitenīte joprojām vilka elpu, šņākuļodama kā čūska. Feldšeris ierunājās:
— Tā viņi visi dara. Ļauti-ņi. — Un ūsas viņam sašķiebās greizi.