— Ko, vai tad viņa mirs? — māte noprasīja, manī skatīdamās — tā man likās — ar negantu niknumu.
— Viņa mirs, — es paklusi un cieti atteicu.
Vecmāmuļa tūliņ uzrāva brunču stērbeli un sāka ar
to slaucīt acis. Turpretī māte man pārvērstā balsī uzbrēca:
— Dod jel, palīdzi viņai! Dod pilienus!
Skaidri redzēju, kas mani sagaida, un paliku nelokāms.
— Kādus pilienus viņai dot? Pasaki! Bērns smok nost, rīkle jau aizvilkta ciet. Piecas dienas tu meitēnam ļāvi mocīties piecpadsmit verstu attālumā no manis. Ko tu tagad gribi?
— Tev, tētiņ, labāk zināms, — man pie kreisā pleca gaudulīgā balsī iečinkstējās vecā, un es uzreiz jutu pret viņu naidu.
— Ciet klusu! — uzsaucu. Un, pagriezies pret feldšeri, pavēlēju bērnu paņemt. Māte pasniedza vecmātei meitenīti, kura sāka ķepuroties un acīmredzot gribēja brēkt, bet balss vairs nespēja izlauzties. Māte metās mazo sargāt, bet mēs viņu atbīdījām nost, un man spožlampas gaismā izdevās ieskatīties bērna kaklā. Agrāk nekad nebiju difteriju redzējis, tikai vieglus gadījumus, kas drīz vien aizmirsās. Kaklā burzguļoja balti lēveri. Bērns piepeši izelpoja un iespļāva man sejā, bet es, domu pārņemts, pat nesatrūkos savu acu dēļ.
— Redzi, — es ierunājos, pats apbrīnodams savu mieru, — tā nu tas ir. Par vēlu. Bērns mirst. Un nekas cits nevar līdzēt, vienīgi operācija.
Mani sagrāba šausmas, ka esmu to pateicis, taču neteikt nevarēju. «Bet ja nu viņas piekritīs?» man iešāvās prātā.