— Ko tas nozīmē? — māte jautāja.
— Rīkle zemāk jāpārgriež un jāieliek sudraba caurulīte, lai bērns varētu elpot, tad varbūt varēsim viņu glābt, — es paskaidroju.
Māte manī paskatījās kā jukušā un aizlika bērnam priekšā rokas, sargādama to no manis, bet vecā atkal sāka murmināt:
— Vai prāts! Neļauj griezt! Vai prāts! Pašu rīkli?!
— Ej nost, vecā! — es viņai naidīgi teicu. — Iešļir- ciniet kamparu! — pavēlēju feldšerim.
Ieraudzījusi šļirci, māte negribēja meitenīti dot, taču mēs viņai ieskaidrojām, ka tas nav nekas briesmīgs.
— Varbūt tas viņai līdzēs? — māte iejautājās.
— Tas nekā nelīdzēs.
Tad māte sāka skaļi raudāt.
— Rimsties, — es noteicu. Izņēmu pulksteni un piebildu: — Piecas minūtes ļauju apdomāt. Ja nebūsiet ar mieru, tad pēc piecām minūtēm pats to vairs neuzņemšos darīt.
— Neļaušu! — māte asi atcirta.
— Mēs neļausim vis! — vecā piebalsoja.
— Nu, kā gribat, — dobji atbildēju un nodomāju: «Tā, viss kārtībā! Man kļuva vieglāk. Es visu pateicu, piedāvājos; rau, cik pārsteigtas izskatās vecmātes. Sievietes atteicās, un es esmu glābts.» Un, tiklīdz biju tā nodomājis, manā vietā kāds cits svešādā balsī sacīja: