— Vai jums nemaz nav sajēgas? Kā jūs varat neatļaut? Jūs bērnu grūžat nāvē. Piekrītiet! Kā jums nav žēl?
— Nē! — māte atkal iekliedzās.
Klusībā nodomāju: «Ko es daru? Es taču meiteni nobendēšu.» Tomēr sacīju ko citu:
— Nu, ātrāk, ātrāk .piekrītiet! Nevilcinieties! Bērnam jau nagi metas zili!
— Nē! Nē!
— Ja ne, tad ne, aizvediet viņas uz palatu, lai sēž tur.
Sievietes tika aizvestas pa pustumšo gaiteni. Dzirdēju
viņu vaimanas un meitenītes svelpjošo elpu. Feldšeris tūliņ atnāca atpakaļ un paziņoja:
— Piekrīt!
Iekšēji pārakmeņojies, es tomēr skaidri teicu:
— Nekavējoties sterilizējiet skalpeli, šķēres, āķus, zondi!
Mirkli vēlāk skrēju pāri pagalmam, kur švīkstēdams
velnišķi virpuļoja putenis, ieskrēju savā dzīvoklī un, minūtes skaitīdams, pakampu grāmatu, pašķirstīju to, atradu zīmējumu, kur bija attēlota traheotomija. Tajā viss bija skaidri un vienkārši: kakls pārgriezts, skalpelis ievadīts elpvadā. Sāku lasīt tekstu, bet nekā nesapratu, vārdi acu priekšā it kā lēkāja. Nekad nebiju redzējis, kā izdara traheotomiju. «Ek, nu jau ir par vēlu,» nodomāju, skumīgi paskatījos uz zilo gaismu, uz spilgto zīmējumu, jutu, ka man plecos uzvēlies grūts, baismīgs darbs, un, puteni nemanīdams, gāju atpakaļ uz slimnīcu.
Pieņemamā telpā man pretī metās ēna kuplos brunčos un kāda balss iečinkstējās: