— Tētiņ, vai nu tā var — ņemt un griezt meitēnam rīkli pušu? Kur tas dzirdēts? Viņa, nejēgas sievišķis, piekrita. Bet manas piekrišanas gan tam nav un nav. Ārstējiet ar pilēm, bet rīkli griezt neļaušu!
— Dzeniet ārā to veču! — es uzkliedzu un ātrās dusmās piebildu: — Tu pati esi nejēga! Tu pati! Un tieši viņa ir saprātīga! Un vispār tev neviens nekā neprasa! Dzeniet veču ārā!
Vecmāte cieši saņēma sieviņu un izstūma no palātas.
— Viss sagatavots! — piepeši pavēstīja feldšeris.
Mēs iegājām mazajā operāciju zālē, un es kā caur miglu ieraudzīju spožos instrumentus, žilbinošo lampu, vaskadrānu … Pēdējo reizi izgāju pie mātes, no kuras rokām bērns bija gandrīz jāizrauj ar varu. Izdzirdu tikai piesmakušu balsi, kas teica: — Vīra nav mājā. Pilsētā. Pārnāks, uzzinās, ko esmu padarījusi, — nositīs mani!
— Nudien nositīs, — atkārtoja veča, ar šausmām nolūkodamās manī.
— Nelaist viņas-operāciju zālē! — es pavēlēju.
Mēs palikām operāciju zālē vieni. Personāls, es un meitenīte Lida. Viņa izģērbta sēdēja uz galda un klusītēm raudāja. Meitenīti noguldīja, saturēja, kaklu tai nomazgāja, nozieda ar jodu, un es satvēru skalpeli, nodomādams: «Ko gan es daru?» Telpā bija ļoti klusu.