Pie katras mājas ir rožu krūms, kas stiepjas gar sienām un kas pie saknēm ir apklāts ar dēļiem. Sasniedzis zināmu augstumu, rožu krūms atveras kā milzīgs vē­deklis, gaiss pilns smaržas, un, kad saceļas vējiņš, tad līst rožu lapu lietus, kā tad, kad Dievam bija dzīres.

No viena dārza gala mums atklātos bezgalīgs skats, ja būtu bijusi diena. Plašumā izkaisītā gaisma norādīja, kur atrodas So, Banjo, Šatiljonas un Montrūžas ciemi. Dibenā pletās liela iesarkana svītra, no kurienes cēlās dobjš troksnis, līdzīgs Leviatāna elpai: tā bija Parīzes dvaša.

Mūs bija spiesti aizsūtīt gulēt ar varu, kā to dara ar maziem bērniem. Zem skaistajām, zvaigžņu rotātajām debesīm, smaržainās vēsmas apņemti, mēs labprāt būtu sagaidījuši dienu.

Piecos no rīta mēs devāmies medībās mūsu saimnieka dēla pavadībā, kas mums bija apsolījis kalnus un brīnumus, un kas, kā saka, turpināja lielīt meža putnu auglību savā teritorijā ar tādu stūrgalvību, kura bija daudz ko vērta.

Ap pusdienlaiku mēs ieraudzījām trusīti un četras irbes. Mans kaimiņš pa labi palaida garām trusīti un kaimiņš pa kreisi trāpīja irbei, bet no pārējām trijām es nošāvu divas.

Ap pusdienlaiku Brasuārā es būtu aizsūtījis uz fermu jau trīs vai četrus zaķus un piecpadsmit vai divdesmit irbes.

Es mīlu medības, bet nevaru ciest pastaigas, it sevišķi pastaigas pa laukiem. Un atrunādamies, ka gribu iet izpētīt lucernas lauku, kas atradās no manis pa kreisi, un kur, es biju pārliecināts, nekā neatradīšu, es pār­rāvu rindu un aizgāju malā.