Bet šajā laukā bija grumbains ceļš, kas saistīja manu uzmanību pirms divām stundām un kas solīja, paslēpdams mani no citu mednieku skatieniem, aizvest pa šo ceļu tieši uz Fonteneju.
Es nebiju vīlies. Kad draudzes baznīcas pulkstenis nosita vienu, es sasniedzu pirmās ciema mājas.
Es gāju gar mūri, kurš, kā man likās, slēpa diezgan skaistu māju, kad, sasniedzis vietu, kur Diānas iela saskaras ar Lielo ielu, es pamanīju tik savāda izskata cilvēku nākam no baznīcas puses, ka apstājos un instinktīvi pielādēju šauteni, vadīdamies vienīgi no domas glābt savu dzīvību.
Bet cilvēks ar bālu seju, izpūrušiem matiem, izvalbītām acīm, saplosītām drēbēm un asiņojošām rokām pagāja garām, mani neievērojis. Viņa skatiens bija reizē stīvs un neskaidrs. Viņa gaita bija tāda, ka likās viņš kāpa no ļoti krauja kalna, un tomēr viņa gārdzošā elpa pauda vairāk bailes nekā nogurumu.
Ielu krustojumā viņš nogriezās no Lielās ielas pa Diānas ielu, kur sākās muiža, gar kuras mūri es nupat pirms septiņām vai astoņām minūtēm biju gājis. Vārti, pie kuriem tai pašā brīdi apstājās arī manas acis, bija zaļā krāsā ar augšā piestiprinātu otro numuru. Cilvēka roka izstiepās pēc zvana, pirms viņš to varēja aizsniegt. Tad viņš to sasniedza, parāva no visa spēka, un gandrīz vai tajā pašā acumirklī, apgriezdamies riņķī, apsēdās uz viena no diviem stabiņiem, kuri atradās vārtu priekšā.