Es pagriezos atpakaļ, jo sapratu, ka šis cilvēks bija kādas nezināmas un drausmīgas drāmas līdzdalībnieks.

Pēc viņa no mājas iznāca daži cilvēki, uz kuriem nepazīstamais droši vien bija atstājis tādu pašu iespaidu kā uz mani un kuri lūkojās uz viņu ar tādu pašu izbrīnu kā es.

Uz zvana saucienu, kas bija tik neganti noskanējis, atvērās mazie vār­tiņi, kuri bija izcirsti blakus lielajiem vārtiem, un parādījās četrdesmit vai četrdesmit piecus gadus veca sieviete.

—  Ā, tas esat jūs, Zakemēn, — viņa vaicāja, — ko jūs te darat?

—   Vai mēra kungs ir mājās? — dobjā balsī atbildēja cilvēks, ko viņa bija uzrunājusi.

—  Jā.

—  Tad labi! Antuāna māt, pasakiet viņam, ka es esmu nogalinājis sievu un nācu šurp, lai mani apcietina.

Antuāna māte iekliedzās, kam piebalsojās divi vai trīs baiļu izsaucieni, kuri paspruka tuvāk stāvošajām personām, kuras tāpat dzirdēja šo draus­mīgo atzīšanos.

Es atkāpos soli atpakaļ, atdūries pret liepas celmu, un pret to atbalstījos.

Tie, kas atradās tālāk, lai arī dzirdēja sarunu, tomēr palika nekustīgi.

Kas attiecās uz slepkavu, tad, izteicis šos vārdus, viņš no ielas stabiņa noslīdēja zemē, it kā būtu galīgi zaudējis visus spēkus.