Pa to laiku, vārtiņus atstājusi vaļā, Antuāna māte nozuda. Acīmredzot viņa aizgāja paziņot savam kungam 2akemēna vārdus.

Pēc piecām minūtēm tas, ko meklēja, parādījās uz vārtiņu sliekšņa.

Viņam sekoja divi cilvēki.

Es vēl tagad redzu Šo skatu.

Kā teicu, 2akemēns bija noslīdējis zemē. Fontenejas mērs, ko bija aiz­gājusi meklēt Antuāna māte, izslējies savā milzīgajā augumā, stāvēja vi­ņam blakus. Vārtos spiedās vēl divi cilvēki, par kuriem tūliņ runāsim sī­kāk. Es atbalstījos pret liepas celmu, kas atradās Lielā ielā, bet no kurie­nes mans skats ienira Diānas ielā. Pa kreisi man atradās pūlītis, kurā bija vīrietis, sieviete un bērns. Bērns raudāja, tāpēc māte to paņēma rokās. Tālāk, aiz šīs grupas, kāds maiznieks, galvu izbāzis pa logu, sarunājās ar dēlu apakšā, jautādams, vai tas nebija Žakemēns, akmeņlauzējs, kas skrie­dams pagāja garām. Beidzot uz sliekšņa parādījās kalējs, no priekšpuses melns, bet apgaismots no mugurpuses, jo māceklis turpināja pūst plēšas.

Tā izskatījās Lielā ielā.

Kas attiecas uz Diānas ielu, tad galvenā cilvēku grupa, kuru apraks­tījām, bija pazudusi. Vienīgi attālākajā galā redzēja izaugam divus žan­darmus, kas bija iejājuši līdzenumā prasīt atpūtu, un kas, nenojauzdami, kāds darbs viņus gaida, mierīgi tuvojās mums.