Noskanot pēdējam pulksteņa sitienam, kļuva dzirdami pirmie mēra vārdi:

—           Žakemēn, es ceru, ka Antuāna māte ir traka: viņa nāk no tevis un saka, ka tava sieva ir mirusi un ka tu pats to esot nogalinājis!

—           Tā ir tīra patiesība, mēra kungs, — atbildēja Zakemēns. — Mani jāved uz cietumu un jāsoda labi drīz.

Un, šos vārdus sacīdams, viņš pūlējās piecelties, ar elkoņiem balstī­damies pie ielu stabiņa: bet, pēc mazām pūlēm, viņš atkrita, it kā būtu salauzti viņu kāju kauli.

—  Ej nu! Tu esi traks! — teica mērs.

—  Aplūkojiet manas rokas, — Žakemēns atbildēja.

Viņš pacēla asiņainās rokas, kurām sažņaugtie pirksti piedeva ķetnu veidu.

Tiešām, kreisā roka bija asinīs līdz dilbam, bet labā — līdz elkonim. Turklāt svaigu asiņu urdziņa tecēja pa labās rokas īkšķi. Acīmredzot upu­ris, cīnīdamies pret slepkavu, tajā bija iekodis.

Pa to laiku abi žandarmi bija pienākuši klāt, nostājušies desmit so|us atstatu no galvenā varoņa un, zirgos sēdēdami, nolūkojās notiekošajā.

Mērs viņiem pamāja. Abi nokāpa no zirga, nodeva pavadas policista cepurē ģērbtam zēnam, kas, kā likās, bija jātnieku puika.