Pēc tam viņi tuvojām Žakemēnam un pacēla viņu, turēdami aiz rokām.
Viņš nepretojās. Žakemēns atgādināja tādu cilvēku, kura garu ir pārņēmusi viena vienīga doma.
Tajā pašā brīdī ieradās policijas komisārs un ārsts: viņi bija brīdināti par notikušo.
— A, lūdzu Roberta kungs! A, lūdzu, Kuzēna kungs! — teica mērs.
Roberta kungs bija ārsts, Kuzēna kungs — policijas komisārs.
— Nāciet! Es pēc jums aizsūtīju.
— Ļoti labi! Lūk, kas tas?! — ārsts jautāja ar tik priecīgu sejas izteiksmi, kā nekur virs zemes, — maza slepkavība, kā runā.
Zakemēns neatbildēja.
— Runājiet taču, Žakemēna tēv! — doktors turpināja. — Vai tiesa, ka jūs esat nogalinājis savu sievu?
Žakemēns neizdvesa ne vārda.
— Vismaz tā viņš sevi apsūdzēja, — teica mērs. — Tomēr, es ceru, ka tā vienkārši ir halucinācija un nevis patiess noziegums, kas viņam liek tā runāt.
— Žakemēn, — vaicāja policijas komisārs, — atbildiet, vai tiesa, ka jūs nogalinājāt sievu?
Tas pats klusums.
— Katrā gadījumā, mēs iesim turp paskatīties, — teica doktors Roberts, — vai viņš nedzīvo Seržanta Nomales ielā?
— Jā, — atbildēja abi žandarmi.
— Labi! Ledrī kungs, — teica doktors, vērsdamies pie mēra, — iesim uz Seržanta Nomales ielu.