—       Es tur neiešu! Es tur neiešu! — iesaucās Žakemēns, izraudamies no žandarmu rokām ar tādu straujumu, ka, ja viņš gribētu bēgt, viņš droši vien atrastos jau gabalā, pirms kāds iedomātos viņam dzīties pakaļ.

—  Bet kāpēc tu negribi iet? — jautāja mērs.

—       Kāpēc man turp jāiet, ja es atzīstos, ja es jums saku, ka es viņu nogalināju, nogalināju ar to lielo zobenu ar diviem rokturiem, ko pa­gājušajā gadā paņēmu no Artilērijas muzeja. Vediet mani uz cietumu!

Doktors un Ledrī kungs saskatījās.

—      Mans draugs, — teica policijas komisārs, kas, tāpat kā Ledrī kungs, domāja, ka Žakemēns atrodas kādā acumirklīgā prāta aptumsuma ie­spaidā.

—      Mans draugs, konfrontācija ir spiedīga vajadzība. Starp citu, vajag, lai jūs vadītu izmeklēšanu.

—      Kāpēc izmeklēšana ir jāvada? — vaicāja Žakemēns. — Jūs līķi atra­dīsit pagrabā, un līķa tuvumā, ģipša maisā, galvu. Kas attiecas uz mani, tad vediet mani uz cietumu.

—  Katrā ziņā vajag, lai jūs ejat, — teica policijas komisārs.

—       Ak, Dievs, ak, Dievs! — briesmīgu baiļu pārņemts, iesaucās Ža­kemēns. — Ak, Dievs, ak, Dievs! Ja es to būtu zinājis!..

—  Un tad! Ko tu būtu darījis? — jautāja policijas komisārs.

—  Tad es būtu nogalinājis sevi.

Ledrī kungs papurināja galvu, un, uzlūkodams policijas komisāru, likās gribēja teikt: „Tur slēpjas vēl kaut kas."