— Mans draugs, — uzrunādams slepkavu, viņš atsāka, — labi, paskaidro man.
— Jā, jums. Visu, ko jūs vēlēsities, Ledrī kungs, — jautājiet, prasiet!
— Kā tas ir, ka tev pietika drosmes izdarīt slepkavību, bet tagad nav spēka atrasties upura tuvumā? Ir taču noticis vēl kaut kas, par ko tu nemaz nesaki?
— O! jā! Kaut kas drausmīgs…
— Nu, labi, stāsti!
— O, nē! Jūs sakāt, ka tas nav tiesa, jūs sakāt, ka es esmu traks.
— Vienalga! Kas ir noticis? Saki!
— Es jums teikšu, bet tikai jums.
Viņš tuvojās Ledrī kungam.
Abi žandarmi viņu gribēja atturēt, bet mērs deva zīmi viņu palaist.
Starp citu, ja viņš gribētu bēgt, tas bija kļuvis galīgi neiespējams: puse no Fontenejas iedzīvotājiem aizšķērsoja ceļu pa Diānas un Lielo ielu.
Kā jau teicu, Žakemēns pieliecās pie Ledrī kunga auss.
— Vai jūs ticat, Ledrī kungs, — Žakemēns jautāja klusā balsī, — vai jūs ticat, ka galva var runāt, ja tā reiz ir atšķelta no miesas?
Ledrī kungs iesaucās, kas vairāk atgādināja kliedzienu, un manāmi nobālēja.
— Jūs tam ticat? Sakiet! — atkārtoja Žakemēns.
Ledrī kungs piespiedās.
— Jā, — viņš teica, — es ticu.
— Nu, labi!.. Labi… Tā runāja.
— Kas?
— Galva… Žannas galva.
— Tu saki?!
— Es saku, ka viņai bija plaši atvērtas acis, es saku, ka viņa kustināja lūpas. Es saku, ka viņa skatījās uz mani. Es saku, ka, skatīdamās uz mani, viņa sauca: «Nožēlojamais!"