Teikdams šos vārdus, kurus viņš gribēja teikt vienīgi Ledrī kungam, bet kurus tomēr varēja dzirdēt arī pārējie, Žakemēns izskatījās ļoti briesmīgs.

—    O, kur labs mēģinājums! — smiedamies iesaucās doktors, — tā runāja… nocirstā galva runāja. Labi, labi, labi!

Žakemēns pagriezās.

—   Ka es jums to saku! — viņš iesaucās.

—   Labi! — teica policijas komisārs. — Viens iemesls vairāk, ka mēs dodamies uz nozieguma vietu. Žandarmi, aizvediet cietumnieku!

Žakemēns iekliedzās, pūlēdamies izrauties.

—  Nē, nē, — viņš teica, — sacērtiet gabalos, ja gribat, bet es neiešu!

—            Ejiet, mans draugs! — teica Ledri kungs. — Ja tas tiesa, ka jūs izdarījāt šo šausmīgo noziegumu, kā pats sevi apsūdzat, tad tā būs grēku izpirkšana. Un turklāt, — viņš piebilda, klusinādams balsi, — pretošanās ir veltīga. Ja jūs tur negribat iet labprāt, viņi jūs aizvedīs ar varu.

—           Nu, labi! Tad, — teica Žakemēns, — iešu labprātīgi; bet apsoliet man vienu, Ledrī kungs.

—   Ko?

—  Visu laiku, kamēr atrādīsimies pagrabā, nepamest mani.

—  Nē.

—  Jūs man ļausit turēt jūsu roku.

—  Jā.

—  Tad labi! — viņš teica. — Ejam!

Un, izvilcis no kabatas mutautiņu, viņš noslaucīja sviedriem klāto seju.