Viņi devās uz Seržanta Nomales ielu.
Policijas komisārs un, doktors soļoja pa priekšu, pēc viņiem — Žakemēns un divi žandarmi.
Beidzamais gāja Ledrī kungs un divi jauni cilvēki, kas bija parādījušies vārtos reizē ar viņu.
Un tad kā nemiera un bangu sagrābts strauts plūda tauta, kuras vidū biju iejucis arī es.
Pēc minūtes gājiena mēs sasniedzām Seržantu Nomales ielu. Tā bija maza ieliņa, kas atradās pa kreisi no Lielās ielas un, krītot uz leju, sniedzās līdz sadauzītiem lieliem koka vārtiem, kuri atvērās uz abām pusēm un kuriem vienā pusē bija izcirsti mazi vārtiņi.
Mazie vārtiņi turējās tikai vienā eņģē.
Pēc pirmā acu uzmetiena šajā mājā viss izlikās mierīgi; rožu krūms ziedēja pie vārtiem, un blakus rožu krūmam uz akmens sola saulē sildījās brūns kaķis.
Pamanījis ļaužu burzmu un izdzirdis troksni, viņš nobijās, metās bēgt un pazuda pagraba caurumā.
Sasniedzis vārtus, kurus nupat aprakstījām, Žakemēns apstājās.
Žandarmi ar varu viņu gribēja piespiest iet iekšā.
— Ledrī kungs, — pagriezdamies viņš teica, — Ledrī kungs, jūs apsolījāt mani neatstāt.
— Nu, labi! Nu, lūk! — atbildēja mērs.
— Jūsu roku! Jūsu roku!
Un viņš sašķobījās, gatavs kuru katru mirkli nogāzties zemē.
Ledrī kungs viņam tuvojās, pamāja žandarmiem palaist vaļā cietumnieku, un pasniedza roku.