Es nu eju kā visi, es esmu kustība. Dievs lai pasargā mani sprediķot nekustību! Nekustība — tā ir nāve! Bet es eju kā viens no tiem cilvēkiem, par kuriem runā Dante: viņu kājas iet uz priekšu, bet galva pagriezta uz papēžu pusi.
Un ko es vairāk par visu nožēloju, ko mans pagātnē vērstais skatiens visvairāk meklē, tā ir aizejošā sabiedrība, kas izkūp, kas pazūd kā viens no tiem spokiem, par kuriem es tūliņ stāstīšu.
Šī sabiedrība, kas dzīvoja elegantu, pieklājīgu dzīvi; dzīvi, kas bija dzīvošanas vērta (piedodiet man šo valodas vecmodību, bet, nebūdams ievēlēts Akadēmijā, es to uzdrošinos lietot^ vai šī sabiedrība ir mirusi, vai mēs to nogalinājām?
Redziet, es atceros, ka mani, vēl bērnu, tēvs bija aizvedis pie Monte- sonas kundzes. Tā bija dižciltīga dāma, pavisam cita gadsimta sieviete. Viņa apmēram pirms sešdesmit gadiem bija apprecējusi Orleānas hercogu, karaļa Luija Filipa vectēvu. Viņa bija deviņdesmit gadus veca. Viņa apdzīvoja Žosē d'Antēna pili. Napoleons viņai maksāja simt tūkstošus ekiju renti.
Bet vai jūs zināt, uz ko bija pamatota šī rente, kas bija ierakstīta Ludviķa XVI pēcteča sarkanajā grāmatā? Nē. Nu, lūk! Montesona kundze saņēma no imperatora simttūkstošu ekiju rentes par to, ka bija saglabājusi savā salonā Ludviķa XIV un Ludviķa XV laiku labākās sabiedrības tradīcijas.