—  Es par viņu atbildu, — viņš teica.

Bija acīm redzams, ka šai brīdī Ledrī kungs nebija vairs pašvaldības mērs, kas raugās, lai tiktu sodīts noziegums, bet gan filozofs, kas izpēta nepazīstamu novadu.

Tikai viņa pavadonis šai dīvainā pētījumā bija slepkava.

Doktors un policijas komisārs iegāja pirmie, tad Ledrī kungs un Ža­kemēns, pēc tam abi žandarmi, tad daži privileģētie, kuru vidū atrados arī es, pateicoties pazīšanai ar žandarmiem, jo man bija gods sastapties ar viņiem līdzenumā un parādīt savu šauteni. Tāpēc viņi mani vairs neuz­skatīja par svešnieku.

Pārējiem vārtus noslēdza, un viņi rūkdami palika ārā. Visi tuvojās ma­zās mājiņas durvīm.

Nekas neliecināja, ka te noticis šausmīgais noziegums. Viss atradās savā vietā: za|ā sarža gulta alkovā; galvgalī melnā koka krucifikss, ar izkaltušu zariņu virsū, acīmredzot iespraustu pagājušās Lieldienās. Uz kamīna, starp puķēm, atradās vaska Jēzus bērniņš, divu Ludviķa XVI svečturu vidū, kuri kādreiz bija bijuši apzeltīti. Pie sienas melnos koka rāmjos ka­rājās četras krāsotas gravīras, kurās bija attēlotas četras pasaules daļas.

Galdā bija uzlikti ēdieni, pavardā vārījās kāds pods, un blakus pulkste­nim, kas nosita pusstundu, vaļēja abra.

—           Nu, lūk! — teica doktors savā parastajā jautrajā tonī. — Līdz šim es vēl nekā neredzu.