— Ejiet pa durvīm uz labo pusi, — dobjā balsi murmināja Žakemēns.
Visi sāka iet slepkavas norādītajā virzienā un nokļuva tādā kā pagrabā,
kura stūri atvērās apaļa lūka, uz kuras trīsēja gaisma, kas nāca no apakšas.
— Tur, tur, — murmināja Žakemēns, ar vienu roku cieši turēdamies pie Ledrī kunga un ar otru norādīdams uz caurumu, kas veda pagrabā.
— Ahā, — doktors klusu teica policijas komisāram, smaidīdams, kā smaida cilvēki, ko nekas neiespaido, tāpēc, ka viņi nekam netic, — kā liekas, Žakemēna kundze sekoja Ādama bauslim. Un viņš trallināja:
— Ja es miršu, mani rociet pagrabā, kur…
— Klusu! — zilganu seju, izpūrušiem matiem, no sviedriem slapju pieri, iesaucās Žakemēns. — Te nedziediet!
Balss izteiksmes pārsteigts, doktors apklusa.
Bet gandrīz vai tūliņ, nokāpjot pirmos pakāpienus, viņš iejautājās:
— Kas tas?
Un noliecies, viņš pacēla zobenu ar platu asmeni.
Tas bija zobens ar diviem rokturiem, kuru Žakemēns, kā jau viņš teica, bija paņēmis no Artilērijas muzeja 1830. gada 29. jūlijā. Asmenis bija notraipīts ar asinīm.
Policijas komisārs to paņēma no doktora rokām.
— Vai jūs pazīstat šo zobenu? — viņš prasīja slepkavam.
— Jā, — atbildēja Žakemēns. — Ejiet! Beigsim drīzāk!
Tas bija pirmais slepkavības pierādījums, ko atrada.