Visi iegāja pagraba, ikviens ieturēdams to vietu, kā mēs jau aprakstījām.
Doktors un policijas komisārs pirmie, tad Ledrī kungs un Žakemēns, tad divas personas, kas atradās pie Ledrī kunga, tad žandarmi, tad daži izredzētie, kuru vidū atrados arī es.
Nokāpis uz septītā pakāpiena, es pārskatīju pagraba šausmīgo kopainu, kuru mēģināšu tūliņ attēlot.
Pirmais, kam uzdūrās acis, bija līķis bez galvas, kas noguldīts blakus mucai, kuras krāns, pa daļai atgreizts, ļāva sūkties sīkai vīna urdziņai, kas izdoba grāvīti un nozuda zem malkas.
Līķis bija pa pusei sagriezies, it kā rumpis būtu sācis raustīties nāves krampjos un kājas nebūtu bijušas spējīgas sekot. Kleita no vienas puses bija uzlocījusies līdz prievītei.
Bija redzams, ka sitienu upuris bija dabūjis tai brīdī, kad, noliecies pie mucas uz ceļiem, bija sācis piepildīt pudeli, kas, no rokām izkritusi, gulēja pie sāniem.
Ķermeņa augšpuse mirka asins peļķē.
Uz ģipša maisa, kas atbalstīts pret sienu, bija redzama matos satīstīta sievietes galva. Asiņu strīpa krāsoja maisu no augšas līdz apakšai.
Doktors un policijas komisārs jau bija apgājuši līķim apkārt un atradās iepretim kāpnēm.
Pagraba vidū atradās abi Ledri kunga draugi un daži ziņkārīgie, kas bija pacentušies iekļūt telpā.
Kāpņu apakšā atradās Žakemēns, kuru nevarēja piespiest iet tālāk par pēdējo pakāpienu. Aiz Žakemēna — abi žandarmi.