Aiz žandarmiem atradās pieci vai seši cilvēki, to vidū arī es, kas bija novietojušies uz kāpnēm.
Šo drūmo iekšpusi apgaismoja svece, kas bija nolikta uz mucas, no kuras tecēja vīns un kurai tieši iepretim gulēja Žakemēna sievas līķis.
— Galdu, krēslu, — teica policijas komisārs, — un protokolēsim!
III
Protokols
Policijas komisāram pasniedza prasītās mēbeles. Viņš pārbaudīja galdu, apsēdās, paprasīja sveci, ko viņam atnesa doktors, pārkāpdams pāri līķim, izvilka no kabatas tintnīcu, spalvu, papīru un sāka rakstīt protokolu.
Kamēr viņš rakstīja ievadu, doktors, ziņkārības dzīts, paspēra soli uz ģipša maisā novietotās galvas pusi, bet komisārs viņu apturēja.
— Nepieskarieties, — viņš teica, — akurātību vispirms!
— Ļoti pareizi, — atbildēja doktors. Un viņš atgriezās savā vietā.
Dažas minūtes valdīja klusums, kad nedzirdēja neko citu, kā tikai policijas komisāra spalvas švirkstoņu uz grumbuļainā kancelejas papīra, un redzēja, kā rindiņas sekoja cita citai ar tādu ātrumu, kas rādīja, ka viņš ir ievingrinājies šo formulu rakstīšanā.
Uzrakstījis dažas rindas, viņš apstājās un, pacēlis galvu, paskatījās apkārt.