Tā ir tieši puse no tā, ko palāta pašlaik izsniedz viņa brāļadēlam, lai viņš liktu aizmirst Francijai to, ko viņa tēvocis gribēja, lai tā atcerētos.
Jūs neticēsit, mīļais draugs, ka vārds „palāta", ko izteikdams, es rīkojos nevisai gudri, ka šis vārds man atsauca atmiņā tieši marķīza d'Aržansona memuārus.
— Kā tā?
— Tūlīt redzēsit.
„Sūdzas," viņš saka, „ka mūsdienu Francijā vairs neprot sarunāties." Es zinu, kāpēc tā ir. Tas ir tāpēc, ka ar katru dienu samazinās pacietība klausīties savos laikabiedros. Klausās pavisam nevērīgi, vai arī neklausās nemaz. To es novēroju labākajā sabiedrībā, ko apmeklēju.
Bet, mīļais draugs, kāda ir labākā sabiedrība, kuru varētu meklēt mūsdienās? Tā, bez šaubām, ir tā, ko astoņi miljoni vēlētāju uzskatīja par cienīgu pārstāvēt Francijas intereses, domas, ģēniju. Tā taču ir palāta.
— Nu, labi! Ieejiet uz labu laimi palātā, vienalga kādā dienā un stundā! Esmu drošs par visiem simt procentiem, ka jūs atradīsit tribīnē cilvēku, kas runā, un uz soliem piecus vai sešus simtus cilvēku, kas nevis klausās, bet gan pārtrauc runātāju.
Tas tiešām ir tā, ka 1848. gada satversmē ir pat pants, kas noliedz starpsaucienus.