Saskaitiet pļaukas un dūru sitienus, kādus cilvēki dabūjuši gada laikā; tie ir neskaitāmi.
Saprotams, tas vienmēr noticis brīvības, vienlīdzības un brālības vārdā.
Mīļais draugs, kā jau teicu, es nožēloju ļoti daudz ko, vai ne? Lai gan esmu nodzīvojis tikai apmēram pusi dzīves. Nu, labi! Vairāk par visām lietām, kuras zudušas vai zūd, es nožēloju, kā pirms simt gadiem marķīzs d'Aržansons, — laipnības izzušanu.
Un tomēr marķīza d'Aržansona laikos vēl nebija radusies ideja saukties par pilsoni. Tātad spriediet paši!
Ja teiktu marķīzam d'Aržansonam, kad viņš rakstīja, piemēram, šos vārdus:
„Lūk, ciktāl mēs Francijā esam nonākuši: priekškars nolaižas, viss krāšņais pazūd. Drīz vien sabiedrībā vairs nebūs smalko stāstītāju, nebūs mākslas, glezniecības, piļu, bet visapkārt tikai skaudība."
Ja viņam, kad viņš rakstīja šos vārdus, teiktu, ka pienāks laiks, kad apskaudīs viņa laikus, viņš, šis nabaga d'Aržansons, būtu ļoti pārsteigts, vai ne. Un ko es daru? Es dzīvoju vairāk ar mirušajiem un drusku mazāk ar trimdiniekiem. Es mēģinu atdzīvināt mirušās sabiedrības sen nebūtībā aizgājušos cilvēkus, kas cigāru vietā oda ambru; kas cīnījās nevis ar dūrēm, bet gan ar zobeniem.
Lūk, kāpēc, draugs, jūs brīnāties, kad es stāstu; jo jūs dzirdat valodu, kurā vairs nerunā. Lūk, kāpēc jūs man sakāt, ka esmu aizraujošs stāstītājs. Lūk, kāpēc manu balsi, pagātnes atbalsi, klausās vēl tagad, tagad, kad vispār klausās ļoti maz un ļoti slikti.