Tā kā darāmā bija maz, laiks šiem cilvēkiem izvērtās par nepanesamu nastu. Garlaicība viņus padarīja vēl laiskākus. Tie ieslīga tādā kā fiziskā letarģijā, no kuras nebija nekāda glābiņa un kura lika tiem dumpoties pat pret vissīkākā mājas soļa pildīšanu. Kādu rītu, kad bija Vezerbī kārta gatavot kopējās brokastis, viņš izlīda no segām un, savam kompanjonam vēl krācot, aizdedza vispirms ar taukiem pildīto lampiņu un tad pavardu. Katlos ūdens bija sasalis līdz dibenam, un būdā nebija ar ko nomazgāties. Tomēr Vezerbī par to necēla ne ausu. Gaidīdams, kamēr ledus katlos izkusīs, viņš grieza šķēlēs šķiņķi un nodevās ienīstajam sviestmaižu gatavošanas pienakumam. Katfērts bija viltīgi vērojis notiekošo pa pievērtu plakstu spraugu. Pēc tam sekoja izskaidrošanās, abi neganti lamāja viens otru un pēdīgi vienojās, ka ēdamo katrs sev gatavos pats. Nedēļu vēlāk arī Katfērts izlaida rīta mazgāšanos, tomēr tāpat apēda maltīti, ko pats bija gatavojis. Vezerbī nosmīkņāja. Kopš šā rīta muļķīgais mazgāšanās paradums tika svītrots no viņu dzīves.
Kad cukura un citu sīko kārumu krājumi ruka mazumā, abi sāka bažīties, vai tikai dabū pienācīgo tiesu, un, lai otrs nepakamptu vairāk, katrs rija, ko jaudāja. Šī pārēšanās sacensība nāca par ļaunu ne tikai kārumu krājumiem, bet arī pašiem cilvēkiem. Tā kā trūka svaigu dārzeņu un fizisku kustību, viņu organismi novārga un visu ķermeni pārklāja riebīgi, sarkanvioleti izsitumi. Tomēr viņi neņēma vēra šo brīdinājuma zīmi. Pēc tam muskuļi un locītavas sāka pietūkt, āda kļuva melna, bet mute, smaganas un lūpas pieņēma bieza krējuma krāsu. Taču kopējā nelaime viņus nemaz netuvināja — gluži otrādi, cingai arvien pieņemoties, katrs klusībā ļauni priecājās par otra jaunajām slimības pazīmēm.