Taču ierēdnis bija pārāk neapķērīgs, lai spētu novērtēt šīs asprātīgās domu šautras, un šāda veltīga munīcijas šķiešana Katfērtu kaitināja. Viņš bija pieradis žilbināt ļaudis ar savām smalki slīpētajām atjautām, un tieši auditorijas trūkums viņam sagādāja mokošus pārdzīvojumus. Viņš jutās sarūgtināts un neapzināti uzskatīja, ka tur vainīgs viņa kompanjons, tāpēc ka ir aitasgalva.

Ārpus šās koeksistences cita nekā kopīga viņiem nebija — nekādas garīgas saskarsmes nevienā vienīgā punktā. Vezerbī bija ierēdnis, kas visu mūžu nebija pazinis neko citu kā vien kantora dzīvi; Katfērts bija humanitāro zinātņu maģistrs, labprāt gleznoja ar eļļas krāsām un šo to bija arī uzrakstījis. Viens bija zemākas šķiras cilvēks, kas iedomājās sevi par džentlmeni, un otrs bija džentlmenis, kurš apzinājās, ka viņš tāds ir. No tā var secināt, ka cilvēkam, kas ir džentlmenis, tomēr var trūkt viselementārākās biedriskuma izjūtas. Ierēdnis bija tikpat juteklisks cilvēks, cik viņa partneris izsmalcināts estēts, un viņa garum gari izklāstītie mīlestības piedzīvojumi, galvenokārt gan sadomāti, uz pārmērīgi jūtelīgo humanitaro zinātņu maģistru iedarbojās kā kanalizācijas cauruļu izgarojumu mutuļi. Viņš uzskatīja, ka ierēdnis ir neķītrs, nekulturāls lopiņš, kura īstā vieta būtu vārtīties dubļos kopā ar cūkām, un to tam arī pateica; par atbildi tika paskaidrots, ka viņš esot memmesdēliņš un turklāt vēl vīzdegunis. Vezerbī tā arī nebūtu spējis precīzi definēt. ko īsti nozīmē «vīzdegunis», bet savu mērķi šis vārds sasniedza, un tas galu galā dzīvē ir galvenais.

Vezerbī detonēja katru trešo noti un stundām no vietas mēdza dziedāt tādas dziesmas kā «Bostonas kramplauzis» un «Skaistais junga», bet Katfērts vai raudāja aiz dusmām, līdz nespēja vairs paciest un bēga paglābties āra aukstumā. Tomēr izejas nebija nekādas. Spalgo salu ilgi izturēt nevarēja, un mazajā būdiņā — desmit reiz divpadsmit pēdu — bija saspiests viss: lažas, pavards, galds — un viņi abi.