Abi galīgi pārstāja rūpēties par savu ārieni un reizē arī zaudēja viselementārākās uzvedības paražas. Būdiņa pārvērtās par īstu cūku midzeni, lažas vairs neviens ne- saklāja, netika arī gādātas svaigas priežu zaru galotnītes guļvietām. Vislabprātāk viņi būtu palikuši savās migās un nemaz nelīduši ārā no segām, tomēr tas nebija iespējams, jo sals kļuva nepanesami griezīgs un kurtuve aprija milzum daudz malkas. Bārda un mati abiem izauga gari un savēlās pinkās, bet no viņu drēbēm šķebīgi būtu novērsies pat lupatlasis. Tomēr vīri par to nelikās ne zinis. Abi bija slimi, un neviens taču tos neredzēja, bez tam katra kustība sagādāja sāpes.

Visām šīm nelaimēm pievienojās vēl viena — tās bija Ziemeļu Baismas. Šīs Baismas ir nešķiramas pavadones Lielajam Aukstumam un Lielajam Klusumam, tās dzimst tumsībā, melnajās decembra naktīs, kad saule galīgi paslēpusies aiz dienvidu apvāršņa. Baismas viņus ietekmēja katru savādāk — atkarībā no rakstura. Vezerbī pakļāvās rupjai māņticībai. Viņu nemitīgi vajāja domas par tiem, kas atdusējās aizmirstajos kapos, un viņam šķita, ka šo cilvēku dvēseles ir augšāmcēlušās. Tas bija kā lietuvēns. Tie viņam rādījās sapņos, izkāpa no savu kapu ledainā aukstuma, ielīda pie viņa zem segām un stāstīja par savu grūto dzīvi un pirmsnāves mokām. Vezerbī drebēja pie visām miesām, vairīdamies no viņu uzmācīgajiem pieskārieniem, bet viņi spiedās tam klāt, saldēdami to savos ledainajos skāvienos; un, kad viņi tam čukstēja ausī ļaunus priekšlikumus, būda nodrebēja no Vezerbī šausmu rēcieniem. Katfērts neko nesaprata — viņi ar Vezerbī jau sen vairs nesarunājās — un, kliedzienu pamodināts, tūdaļ ķēra pēc revolvera. Tad viņš guļvietā pacēlās sēdus, viscaur nervozi drebuļodams, un tā arī sēdēja, žņaudzīdams rokā ieroci, kura stobrs bija vērsts pret nesamaņā guļošo cilvēku. Katfērts domāja, ka Vezerbī jūk prātā, un sāka baidīties par savu dzīvību.