Viņam pašam šī slimība izpaudās mazāk uzskatāmā formā. Nezināmais būdiņas cēlājs, pabeigdams būvi, bija piestiprinājis jumta čukurā vēja rādītāju. Katfērts ievēroja, ka rādītājs arvien vērsts pret dienvidiem, un reiz, šīs spītīgās pastāvības aizkaitināts, pats pagrieza to pret austrumiem. Viņš neatlaidīgi vēroja vējrādi, tomēr to nesadrebināja neviena pūsmiņa. Tad viņš to pagrieza pret ziemeļiem, nozvērējies pats sev, ka vairs tam nepieskar- sies un gaidīs, līdz sāks pūst vējš. Gaisa pilnīgajā nekustīguma jautās kaut kas nedabisks, biedējošs. Pat nakts vidū Katfērts bieži cēlās augšā paskatīties, vai vēja rādītājs nav sakustējies. Būtu pagriezies jel par desmit grādiem! Tomēr nē, tas slējās pār jumtu nepielūdzams kā liktenis. Pamazām tas kļuva Katfērtam par tādu kā fetišu. Reizēm slimīga iztēle aiznesa viņu turp, kur rādīja vējrādis, tur bija drūmas, tumšas aizas, un viņu stindzināja šausmas. Viņš aizdomājās neredzamo un ne- jaušamo zemē, un viņa dvēsele gura zem mūžības nastas. Viss še Ziemeļzemē viņu nomāca — dzīvības un kustības trūkums, tumsa, snaudošās zemes bezgalīgais miers, stindzinošais klusums, kurā pat sirdspuksti izklausījās kā zaimi, mežs, kas tik svinīgi slējās visapkārt, it kā glabātu kādu šausmīgu, neizdibināmu noslēpumu, ko doma nespēj aptvert un vārdi izteikt.

Pasaule, ko viņš tik nesen bija pametis, kur nemierā cēlās tautas un risinājās svarīgi notikumi, viņam šķita kaut kas ļoti tāls. Reizēm viņu pārņēma uzmācīgas atmiņas par trokšņainiem tirdzniecības centriem un gleznu galerijam, un ļaužu pārpilnām, platām ielām, par frakām un saviesīgiem sarīkojumiem, par labiem draugiem un mīlētām sievietēm, bet tās bija tikai miglainas atceres par kādu dzīvi, kas dzīvota pirms daudziem gadu simteņiem uz kādas citas planētas. īstenība — tā bija pašreizējā murgu pasaule. Stāvēdams zem vēja rādītāja, ar acīm urbdamies polārajās debesīs, viņš nespēja Sevi piespiest noticēt, ka eksistē Dienvidzeme, ka šai pašā mirklī kaut kur kūsā rosīga dzīve.