Nav tādas Dienvidzemes, kur dzimst bērni, kur cilvēki bildina un precas. Aiz šā drūmā apvāršņa ir tikai plašs tukšums un aiz tā —1 Vēl bezgalīgāks tukšums. Nav tādu zemju, kurās spīdētu saule, kuras tvīktu skurbās ziedu smaržās. Tie visi"*ikai senseni sapņi par paradīzi. Saulainie novadi Rietumos un zemes, kur pipari aug, Austrumos, smaidošā Arkādija un krāšņās Svētlaimīgo salas — ha, ha! Viņa smiekli sašķēla tukšumu, un Katfērts pats satrūkās no šīs negaidītās skaņas. Ir tikai Visums — nedzīvs, auksts un tumšs, un viņš ir tā vienīgais iemītnieks. Vezerbī? Tādos mirkļos Vezerbī neskaitījās. Tas taču bija Kalibans [3], drausmīgs briesmonis, sodība par senaizmirstiem noziegumiem, jau neskaitāmus gadsimtus važās piekalts pie viņa.

Viņš dzīvoja līdzās nāvei un kopā ar mirušajiem, vārgs aiz savas niecības apziņas, snaudošo gadsimtu aklās kundzības pie zemes nospiests. Visa apkārtējā diženums viņu šausmināja. Viss te bija neizmērojami varens — tikai viņš vien ne, — pilnīgais bezvējš un stingums, sniega segto plašumu bezgalība, debesu augstums un klusuma dziļums. Šis vēja radītājs — kaut jel reizīti tas pakustējies! Kaut nāktu zibens spēriens vai mežs aizdegtos liesmās! Kaut iestātos Pastarā diena un pasaule aizietu pa gaisiem kā satīta gramata, kaut jel kaut kas, kaut kas noticis! Bet nē, nepakustējās itin nekas; Klusums pildīja pasauli, un Ziemeļu Baismas ledainiem pirkstiem žņaudza viņa sirdi.

Reiz Katferts, gluži kā otrs Robinsons Kruzo, upes malā uzgāja pēdas — vieglus sniegkurpju trusīša ķepu nospiedumus smalkajā, nesen uzkritušajā sniegā. Tā bija atklāsme. Tātad Ziemeļzemē mīt dzīvība. Viņš steberēja pa pēdām, apskatīdams tās un tīksminādamies. Galīgi aizmirsis piepampušos muskuļus, viņš brida pa dziļo sniegu, priekšnojautu satraukts. Mežs viņu uzņēma sevī, un īsais pusdienlaika mijkrēslis izdzisa, bet viņš neatlaidīgi sekoja medījumam, līdz novārdzinātie spēki viņu pameta galīgi un viņš bezpalīdzīgi novēlās sniegā.