Ierēdnim bija pašam savas raizes. Mirušie nu arvien biežāk nā a ārā no saviem kapiem un gandrīz neatstājas no viņa ne miegā, ne nomodā. Viņš jau bija pasācis gaidīt to parādīšanos, bailēs drebēdams, un ne reizi bez šermuļiem nespēja paiet garām abiem akmeņu krāvumiem.
Kādu nakti mirušie ieradās pie viņa miegā un aizveda sev līdzi izpildīt kādu uzdevumu. Mēmās šausmās viņš pamodās starp abām akmeņu kaudzītēm un bezprātīgā steigā metās atpakaļ būdā. Tomēr kādu laiciņu viņš tur bija nogulējis, jo arī viņam bija apsaldēti vaigi un kājas.
Reizēm Vezerbī pilnīgi zaudēja prātu, juzdams mirušo neredzamo klātieni, un lēkāja apkārt, vicinādams cirvi un dauzīdams visu, kam vien tika klāt. Šo spoku divkauju laikā Katfērts ierakās segās un ar uzvilktu revolveri rokā sekoja ārprātīgā kustībām, gatavs šaut uz trako, ja tas pienāktu par tuvu. Tomēr reiz, atguvies pēc kādas no šīm lēkmēm, ierēdnis pamanīja pret sevi vērsto ieroci. Viņā pamodās aizdomas, un kopš šā brīža arī viņš dzīvoja vienās bailēs par savu dzīvību. Pēc šā notikuma abi uzmanīgi vēroja viens otru un tramīgi cirtās apkārt ikreiz, tiklīdz otrais aizgāja aiz muguras. Šī piesardzība izauga par māniju, kas viņus turēja savā varā arī miegā. Abpusējās bažas viņi, nemaz to nesarunājuši savā starpā, bija pasākuši atstāt tauku lampiņu degam visu nakti un pirms gulētiešanas bagātīgi piepildīja to ar speķa atgriezumiem. Ar visvieglāko kustību vienā lažā pietika, lai pamodinātu otru gulētāju, un stundām viņi kvernēja nomodā, stingiem skatieniem durstīdami viens otru, bet paši zem segām trīcēdami ar pirkstu uz revolvera gaiļa.