Aiz Ziemeļu Baismām un nervu saspīlējuma, slimības saēsti, viņi pēdīgi zaudēja pat cilvēka līdzību un vairāk izskatījās pēc notrenktiem, izmisušiem meža zvēriem. Vaigi un deguns no apsaldēšanas bija kļuvuši melni, kāju pirksti sāka krist nost loceklīti pēc loceklīša. Katra kustība sagādāja sāpes, taču nepierīdināmā krāsns kurtuve arvien no jauna grūda mocībās viņu izvārdzinātos ķermeņus. Diendienā tā prasīja barību — tikpat kā mārciņu dzīvas miesas, [4] — un abi vīri uz ceļgaliem rāpoja pa mežu, lai saskablītu tai ko ēst. Reiz abi, viens otru nepamanījuši, sausus žagarus meklēdami, četriski ierā- poja kādā biežņā katrs no savas puses. Pēkšņi bez kāda brīdinājuma divas miroņgalvas ar urbīgām acīm blenza vienotrai pretī. Pārciestais bija tā pārvērtis abu ārieni, ka viņi nespēja pazīt viens otru. Šausmās brēkdami, viņi strauji pietrausās kājās un aizklumburoja uz kroplīgajiem kāju stumbeņiem; pēc tam, iegāzušies būdas durvīs, abi tās skrāpēja un plosīja kā dēmoni, līdz pēdīgi atskārta savu kļūdīšanos.

Gadijās dienas, kad viņi it kā atguvās no murga, un kādā no šiem apskaidrības brīžiem galveno strīda ābolu — cukuru abi sadalīja savā starpā vienādās daļās. Savus nodalītos maisiņus, kas stāvēja noliktavā, abi sargāja ar skaudīgu aci, jo vairāk par dažām krūzītēm cukura nebija atlicis, bet ticību viens otram tie bija zaudējuši pilnīgi un galīgi. Tad kādu dienu Katfērts kļūdījās. Tik tikko spēdams kustēties, aiz sāpēm bezspēcīgs, ar durnu galvu un aizmiglotām acīm viņš ierāpās glabātavā, turēdams rokā cukura bundžiņu, un neviļus sagrābstīja Ve- zerbī maišeli, domādams to par savējo.

Kad tas notika, no janvāra bija aizritējušas tikai dažas dienas. Saule jau kādu laiciņu kā bija pārkāpusi viszemāko dienvidu deklināciju un nu pusdienlaikā meta spožu, dzeltenu starojumu ziemeļpuses debesīs. Nākamajā dienā pēc tās, kad bija kļūdījies ar cukura kulīti, Katfērts jutās krietni mundrāks kā miesā, tā garā. Kad tuvojās pusdienlaiks un diena kļuva gaišāka, viņš izdenderēja ārā, lai pamielotu acis pie gaisīgā blāzmojuma, kas taču bija ķīla saules svelmei nākamībā. Arī Vezerbī, juzdamies mazliet labāk, bija izrāpojis viņam blakus. Abi norīkojās sniegā zem nekustīgā vēja rādītāja un sāka gaidīt.