Apkārt valdīja nāves klusums. Ja citās zemes joslās dabā iestājas šāda noskaņa, tajā jaušamas kādas neskaidras gaidas, it kā cerība, ka nupat, nupat klusa balss atsāks pārtraukto motīvu. Ne tā notiek Ziemeļos. Abiem cilvēkiem šķita, ka pavadījuši mūžību šajā spokainajā rāmumā. Viņi nespēja atcerēties nevienu pagājības dziesmu, viņi nespēja uzburt nevienu nākamības melodiju. Šis ne- reālais miers bija valdījis arvien — mūžības rāmais klusums.

Viņu acis neatlaidīgi vērās uz ziemeļiem. Aizmugurē, aiz dienvidpuses torņainajiem kalniem, neredzamā saule kapa citu debesu zenītā. Vientuļie varenās gleznas aplūkotāji skatīja lēnām uzplaukstam neīsto ausmu. Ievizmo- jās, ieblāzmojās palss gaišums. Tas kļuva spožāks, pamazām mainīdams nokrāsu no koši dzeltenas uz sarkanu un oranžu. Tas izauga tik mirdzošs, ka Katfērtam iikas — aiz tā noteikti vajag but saulei; ak, brīnums — saule uzlēks debesu ziemeļmalā! Pēkšņi nelīpinoties un neno- bālot glezna izdzisa. Debesīs vairs nebija nekādu krāsu. Gaisma bija pametusi dienu. Abi izdvesa nopūtu, kas atgādināja elsas. Bet ai! Gaisā vizuļoja milzums sīku sala puteklīšu, un tur, pret ziemeļpusi, vēja rādītājs zīmēja sniegā tikko manāmu aprisi. Ēna! Ena! Bija tieši dienas vidus. Viņi strauji pasvieda galvas pret dienvidiem. Zelta diska svēdriņa paraudzījās pār kalna sniegaino plecu, mirkli uzsmaidīja viņiem, tad atkal nozuda skatienam.

Vīri saskatījās, un acīs tiem pamirdzēja asaras. Abus pārņēma dīvains maigums. Kaut kas viņus it kā neatvai- rami vilka vienu pie otra. Saule atgriežas! Tā atkal būs pie viņiem rīt un parit, un aizparīt.