Tomēr cerību jausmām tā arī nebija lemts piepildīties. Ziemeļzeme paliek Ziemeļzeme, un cilvēku sirdis te pakļaujas dīvainiem likumiem, ko nespēj izprast tādi, kas nav ceļojuši pa tālām malām …
Pēc stundas Katfērts, ielicis krāsni pannu ar placenī- šiem, iegrima prātošanā par to, ko gan ārsts spēs izdarīt viņa kājām, kad viņš būs atgriezies atpakaļ. Majas tagad vairs nešķita tik nesniedzami tālas. Vezerbī rakājās pa noliktavu. Piepeši tur sacēlās vesels lāstu negaiss, kas tikpat pēkšņi atkal noklusa. Sis cilvēks bija atklājis, ka otrais viņam nozadzis cukuru. Tomēr viss vēl būtu varējis notikt citādi, ja abi mirušie neiznākuši no savu akmens kaudžu apakšas un neapslāpējuši niknos vārdus viņa rīklē. Tie viņu klusītiņām izveda no glabātavas, ko viņš pie tam piemirsa aizslēgt. Mērķis bija sasniegts; tas kaut kas, par ko tie viņam sapņos bija čukstējuši, gatavojās piepildīties. Klusu klusītēm tie aizveda viņu pie malkas kaudzes un tur ielika viņam rokās cirvi. Tad tie palīdzēja viņam atgrūst vajā būdas durvis, un viņš skaidri zināja, ka tie viņam aiz muguras tās aiztaisīja, — galu galā viņš taču dzirdēja tās noblīkšķam un aizšaujamo ar spalgu klikšķi aizcērtamies. Un viņš zināja, ka tie gaida ārpusē — gaida, kad viņš būs izpildījis savu uzdevumu.
— Kārter! Dzi, Kārter!
Persijs Katfērts pārbijās, uzmetis skatienu ierēdņa sejai, un pasteidzās aizmukt aiz galda.
Kārters Vezerbī sekoja nesteigdamies un nesatraukts. Viņa sejā nebija ne žēluma, ne dusmu, tikai flegmātiskā pacietības izteiksme kā cilvēkam, kam jādara noteikts darbs un kas to veic metodiski.