— Nu paklausies — kas tad noticis?

Ierēdnis pakāpās atpakaļ, nogriezdams Katfērtam atkāpšanās ceļu uz durvīm, bet nebilda ne vārda.

— Klausies taču, Kārter, parunāsim! Esi jel prātīgs!

Humanitāro zinātņu maģistra domas joņoja zibenīgi,

kamēr viņš sāniski veikli virzījās uz lažu, kur glabāja revolveri. Acis no ārprātīgā nenolaizdams, viņš atmuguriski atzvila guļvietā un pastiepies mirklī sagrāba šaujamo.

— Kārter!

Pulveris uzliesmoja tieši Vezerbī sejā, bet tas atvēzēja savu ieroci un lēca uz priekšu. Cirvis dziļi ietriecās muguras lejasdaļā, un Persijs Katfērts vairs nejuta, ka viņam būtu kājas. Tad ierēdnis smagi uzgāzās tam virsū, ar nevarīgiem pirkstiem tvarstīdams to aiz rīkles. Cirvja skaudrais cirtiens bija piespiedis Katfērtu palaist vaļā revolveri; smagi elsodams un pūlēdamies atsvabināties, viņš bez jēgas grābāja pa segām pēc ieroča. Tad viņš ko atcerējās. Viņa roka aiztaustījās līdz ierēdņa jostai pēc medību naža makstī, un tad abi vīri cieši savijās pēdējā klinčā.

Persijs Katfērts juta, ka spēki zūd. Ķermeņa apakšējā (laja bija nekustīga. Vezerbī stingais smagums spieda viņu nost — spieda un nelaida vaļā gluži kā lāci slazdā. Būda pildījās ar pazīstamu smaku, un viņš saprata, ka tur gruzd plācenīši. Taču kāda tam nozīme? Viņam to vairs nevajadzēs. Un glabātavā bija sešas krūzītes cukura — ja viņš šo te paredzējis, pēdējās dienās nebūtu tā skopojies. Vai vēja rādītājs kādreiz izkustēsies? Varbūt tas patlaban ir pagriezies. Kālab gan ne? Vai tad viņš šodien neredzēja sauli? Būtu jāiziet paskatīties. Nē, pakustēties nav iespējams. Viņš nebūtu varējis iedomāties, ka ierēdnis ir tik smags.

Cik ātri gan būda izvēst! Uguns laikam izdegusi. Aukstums spiežas iekšā. Nu jau te vajag būt zem nulles, un durvju iekšpuse sāk apledot.