Meilmuts Kids pieveda svešinieku pie kādas no lažām un vēlēja atgulties.

— Modiniet mani četros, bet tā pamatīgi. Tikai nepie- mirstiet! — bija viņa pēdējie vārdi, un acumirkli vēlāk viesis jau dziļi elpoja pārgurušā cilvēka smagajā miegā.

— Dūšīgs puisis, goda vārds! — Prinss paziņoja. — Trīs stundas miega pēc septiņdesmit piecām jūdzēm ceļā ar suņiem — un tad atkal ceļā! Kas viņš tads ir, Kid?

— Džeks Vestondeils. Dzīvo šeit jau gadus tiīs. Par viņu iet slava, ka strādājot kā zirgs, bet piedzīvojot tikai neveiksmes citu pēc citas. Es viņu līdz šim nebiju saticis, bet Sitka Cāriijs man šo to pastāstīja.

— Grūti gan laikam cilvēkam, kam tāda jauna, skaista sieva, izšķiest savus mūža gadus sitamā dieva pamestā caurumā, kur katru gadu var skaitīt divu gadu vērtē.

— Visa viņa nelaime ir neveiksmes un ietiepība. Divas reizes viņš ir ticis pie bagātības, bet abas reizes to atkal pazaudējis.

Te sarunu pārtrauca Betlza skalās klaigas, jo attēla izraisītā noskaņa sāka gaist. Drīz vien vīri trokšņainā jautrībā bija aizmirsuši drūmos gadus, kas pavadīti smagos pūliņos un pie vienmuļas pārtikas. Vienīgi Meilmuts Kids šķita nespējam pilnīgi atraisīties un arvien pameta bažīgu skatienu pulkstenī. Reiz viņš apvilka dūraiņus, uzlika bebrādas kapuci un, izgājis no būdas, sāka rakņāties pa pārtikas glabātavu.

Viņš nespēja arī nogaidīt līdz noliktajai stundai un jau piecpadsmit minūtes agrāk sāka modināt savu viesi. Jaunajam milzim viss ķermenis bija kļuvis nežēlīgi stīvs, un to vajadzēja stingri masēt, līdz viesis spēja atkal nostāties kājās. Sāpēs stenēdams, viņš izklamzāja no būdas un atrada, ka viņa suņi jau aizjūgti un viss sagatavots braucienam. Kompānija novēlēja viņam laimīgu ceļu un veiksmīgu pakaļdzīšanos, bet tēvs Rubo, steigā nosvētījis ceļinieku, skriešiem vien metās atpakaļ būdā; nebija ari nekāds brīnums — nav nekas patīkams stāvēt septiņdesmit četru grādu salā ar atsegtām ausīm un kailām rokām.