Meilmuts Kids pavadīja Džeku Vestondeilu līdz galvenajai trasei un tur, sirsnīgi spiezdams viņa roku, vēl deva pēdējos norādījumus.

— Nartās jūs atradīsiet simt mārciņu laša ikru, — viņš teica. — Suņi ar šo krājumu iztiks tikpat ilgi kā ar simt piecdesmit mārciņām laša gaļas, un suņu barību jūs Pel Iii ā neatradīsiet, kā varbūt bijāt cerējis. — Ceļinieks nodrebēja, un acis viņam uzzibsnīja, bet viņš nepārtrauca runātāju. — Barību ne suņiem, ne pats sev jūs nedabūsiet ne unces, pirms nebūsiet sasniedzis Piecu Pirkstu krāces, un līdz turienei ir krietnas divsimt jūdzes. Uzmanieties, vai pie Trīsdesmit Jūdžu upes ietekas nav vaļējs ūdens, un augšpus Lebārža ezera katrā ziņā brauciet pa lielo kanālu — tur ceļš īsāks.

— Kā jūs uzzinājāt? Vai tad tiešām baumas jau būtu aizsteigušās man priekšā?

— Es neko nezinu, vēl vairāk — es neko negribu zināt. Bet tas pajūgs, kam jūs dzenoties pakaļ, nekad nav piederējis jums. Sitka Čārlijs pagājušo pavasari to pārdeva šiem cilvēkiem. Tomēr jūs viņš raksturoja par taisnīgu cilvēku, un es viņam ticu. Es redzēju jūsu seju, un man tā patika. Un es redzēju… kas tad nu, velns parāvis, pataupiet tos sāļumus citām vietām un savai sievai, un … — Te Kids norava dūraini un izvilka zelta smilšu maisiņu.

— Nē, to man nevajag. — Asaras bija sasalušas uz Vestondeila vaigiem, kad viņš drudžaini paspieda Meil- muta Kida roku.

— Tad netaupiet suņus; tikko kāds nokrīt, pārgrieziet siksnas un pametiet to. Perciet jaunus un ņemiet vērā, ka desmit dolāru mārciņā ir lēti maksāts. Suņus jūs dabūsiet pie Piecu Pirkstu krācēm, Mazajām Lašu krācēm un Hutalinkā. Un pieraugiet, lai kājas nekļūst mitras, — viņš šķiroties vēl nobrīdināja. — Brauciet bez apstājas, ja sals līdz divdesmit pieciem grādiem, bet, ja nokrīt zemāk, iekuriet ugunskuru un apmainiet zeķes.

Nebija apritējušas vēl ne piecpadsmit minūtes, kad zvaniņu džinkstoņa pieteica jaunus atbraucējus.