Durvis atvērās, un ienāca Ziemeļrietumu teritorijas jātnieku policists, kam sekoja divi metisi — suņu dzinēji. Tāpat kā Vestondeils, tie bija smagi apbruņojušies un izskatījās ļoti noguruši. Metisi, dzimuši sniega ceļam, panesa tā grūtības vieglāk, bet jaunais policists bija ārkārtīgi nomocījies. Tomēr viņa tautībai piemītošā stūrgalvīgā neatlaidība lika viņam turēties pie pēdām, kas reiz uzietas, un tam viņš arī sekos, kamēr nogāzīsies uz ceļa.

— Kad Vestondeils izbrauca? — policists noprasīja. — Viņš taču te pieturēja, vai ne? — Jautājums bija galīgi lieks, jo atstātas pēdas pārāk skaidri liecināja par notikušo.

Meilmuts Kids aši paskatījās uz Beldenu, un tas, kaut ko apjautis, atbildēja izvairīgi: — Nu jau tāds labs brītiņš.

— Neizlocieties, cilvēk, sakiet skaidri! — policists brīdināja.

— Rādās, ka viņš jums gauži vajadzīgs. Vai ta šis Dausonā ko ievārījis?

— Aplaupījis Hariju Makfērlendu par četrdesmit tūkstošiem un iemainījis tos Klusā okeāna piekrastes sabiedrības filiālē pret čeku uz Sietlu; ja mēs viņu nenoķersim, kas tad liegs viņam mierīgi iekasēt naudiņu? Kad viņš izbrauca?

Tā kā Meilmuts Kids bija devis mājienu, vīri centās slēpt satraukumu acīs, un jaunais virsnieks visapkārt redzēja tikai kokaini neizteiksmīgas sejas.

Paspēris pāris soļu uz Prinsa pusi, policists vēlreiz jautāja tieši viņam. Kaut gan inženierim bija ļoti neērti melot, raugoties atklātajā, nopietnajā sava tautieša sejā, viņš tomēr atņurdēja kaut ko nesakarīgu par ceļu slikto stāvokli.

Tad policists pamanīja tēvu Rubo, kurš taču nemelos.

— Pirms ceturtdaļstundas, — priesteris atbildēja, — bet četras stundas viņš atpūtās un viņa suņi arī.

— Piecpadsmit minūtes, kopš projām, un pie tam atpūties! Ak dievs! — Nabaga jauneklis pastreipuļoja atpakaļ, gandrīz zaudēdams samaņu aiz pārguruma un vilšanās, murminādams, ka atskrējis no Dausonas desmit stundās un ka suņi esot nodzīti.