Pavasara plauksmei sākoties, grupa atradās pie Aļņu upes un virzījās uz leju pakaļ izejošajam ledum. Tā bija impozanta flote, jo ceļinieku bagāža bija varen prāva un viņus pavadīja vesels bars sliktas reputācijas pavadoņu — metisu līdz ar sievām un bērniem. Augām dienām viņi grūti pūlējās savās laivās un kanoe, karoja ar moskītiem un visādu citādu kustoņu, lēja sviedrus un lādējās laivu valkās gar krācēm. Šāds smags pūliņš atsedz vīra dvēseli kailu līdz pat dziļākajām dzīlēm, un, pirms vēl Ata- baskas ezers izzuda dienvidu pamalē, ikviens grupas loceklis bija parādījis savu patieso dabu.

Par īstiem slaistiem un nelabojamiem varkšķētājiem izrādījās Kārters Vezerbī un Persijs Katfērts. Tie abi gaudās par visādām vainam un sāpēm vairāk nekā visi pārējie kopā. Ne reizi viņi brīvprātīgi nepieteicās veikt kādu no tūkstoš un viena sīkā pienākuma apmetnes ierīkošanā. Tiklīdz vajadzēja atnest spaini ūdens, sakapāt lieku klēpīti zaru ugunskuram, nomazgāt un noslaucīt traukus vai sameklēt mantības kaudzēs kādu pēkšņi ievajadzējušos priekšmetu, kad jau abas šīs civilizācijas koka nonīkušas atvases atklāja, ka viņiem ir sastiepta dzīsla vai uzberzta tulzna, ko tūdaļ nepieciešams apārstēt. Viņi pirmie vakarā nolikās uz guļu, kad nedarītu darbu vēl palika lēvenis, un pēdējie rītā izlīda no migas, kaut gan jau pirms brokastīm visam vajadzēja būt gatavam tālākce- jam. Pirmie, kas ķērās pie bļodas ēdienreizēs, un pēdējie, kas bija ar mieru piedalīties ēdiena gatavošanā; pirmie viņi stiepa roku pēc kāda sīka kārumiņa un pēdējie pamanīja, ka paķēruši arī cita daļu. Ja tie airēja, tad ik vēzienā manījās tikai ielaist airi ūdenī, ļaudami laivai pašai virzīties pa straumi. Tie domāja, ka neviens neko nemana, taču biedri klusībā murmināja lāstus un sāka tos neieredzēt, bet Zaks Batists ņirgājās gluži atklati un lamāja abus no rīta līdz vakaram. Nu jā, Zaks Batists jau nebija džentlmenis.