Pie Lielā Vergu ezera grupa iepirka Hudzona līča suņus, un flotes laivas iegrima līdz bortiem zem papildu iekrautās kaltētu zivju un pemikāna kravas. Tad laivas un kanoe aizpeldēja pa Makenzijas ātro straumi, kas viņus nesa arvien tālāk Lielajā Tukšajā zemē. Ikkatra pietecina, kas vien šķita kaut cik atbilstoša, tika pārlūkota, taču nenotveramā «bagātā smilts» likās slīdam arvien tālāk uz ziemeļiem. Pie Liela Lāču ezera viņu pavadoņi sāka dezertēt, jo tos parņēma tā saucamās baismas no Nezināmajām zemēm, un Labās Cerības forts redzēja pēdējos un drosmīgākos no viņiem nolīkstam zem velkamās tauvas, lai stieptu laivas pretī straumei, kura nupat tik nodevīgi bija vizinājusi viņus lejup. Palika vienīgi Zaks Batists. Vai tad viņš nebija zvērējis ceļot kaut vai līdz lediem, kas nekad neatkūst?

Tagad viņi pastāvīgi griezās pēc palīdzības pie savām ceļu kartēm, kas bija kļūdainas, sastādītas galvenokārt pēc nostāstiem. Viņi juta, ka nepieciešams pasteigties, jo saule jau bija pārkāpusi ziemeļu saulgriežus un virzījās uz ziemas meridiānu. Gar krastiem apbraukdami līci, kur Makenzija ietek Ziemeļu Ledus okeānā, viņi iegriezās Mazās Pīlas ietekā. Te nu sākās nogurdinošais ceļojums pret straumi, un abi «nespējnieki» strādāja sliktāk nekā jebkad. Velkamā tauva un stumjamā kārts, irklis un ķeksis, krāces un laivu valkas — ar šīm mocībām pietika, lai vienam no viņiem iedzītu dziļu riebumu pret aizrautīgu risku, bet otram ar ugunīgiem burtiem ierakstītu sirdī bargu mācību par to, kas tad ir īstā dēku meklētāju romantika. Kādu dienu abi sadumpojušies atteicās strādāt un, kad Zaks Batists tos neganti izlamāja, vilkās projām kā tārpi. Tomēr metiss abus pamatīgi piekāva un tādus pašus saskrambātus un asiņainus aiztrieca pie darba. Tā abiem bija pirmā reize, kad cilvēks pacēla roku pret viņiem.

Atstājuši savu upju flotili pie Mazās Pīlas iztekām, pārējo vasaras cēlienu grupas dalībnieki stiepa savu mantību pāri Makenzijas ūdensšķirtnes grēdām uz Rietumu Žurku upi.