— No Jukonas mēs nevaram būt tālāk par četrsimt jūdzēm, — nobeidza Sloupers, ar īkšķu nagiem mērīdams attālumu uz kartes. Sapulce, kurā abi «nespējnieki» bija činkstējuši tā, ka visiem līdz kaklam apriebās, gāja uz beigām.
— Kādreiz tur būt Hudzona līča sabiedrības pasts, sen, sen atpakaļ. Tagad to vairs nelietot. — Zaķa Batista tēvs senos laikos bija veicis šo ceļu Zvērādu sabiedrības uzdevumā, pie tam zaudēdams šai trasē divus nejauši nosaldētus kāju pirkstus.
— Ta viņš, jādomā, jucis! — kāds no grupas izsaucās.
— Vai tad tur nav neviena baltā?
— Neviena paša, — Sloupers pamācoši apstiprināja.
— Bet no turienes ir vairs tikai piecsimt jūdzes augšup pa Jukonu līdz Dausonai. No šejienes tas varētu būt aptuveni tūkstotis.
Vezerbī un Katfērts duetā novaidējās. — Cik ilgi būtu jābrauc, Batist?
Metiss brīdi prātoja. — Ja visi vīri strādāt kā vel li, neviens neslinkot, tad divdesmit — četrdesmit — piecdesmit dienas. Bet ar šitie zīdaiņi (viņš norādīja uz «nespējniekiem») — nevar pateikt.' Varbūt tad, kad elle būs aizsalis, varbūt tad ar ne.
Sniegkurpju un mokasīnu darināšanu pārtrauca. Kāds, pamanījis viena biedra prombūtni, pasauca to vārdā, un tas, iznācis no vecas būdiņas ugunskura gaismas joslas malā, pievienojās pārējiem. Sī būda bija viens no daudzajiem noslēpumiem, kādi sastopami ziemeļu bezgalīgo plašumu nostūros. Neviens nezināja pateikt, kad un kas to cēlis. Divi kapi ārpusē, apkrauti ar augstām akmeņu kaudzēm, varbūt glabāja šo agrīno ieceļotāju noslēpumu. Bet kas bija tas, kura roka krāvusi šos akmeņus?