Izšķirošais brīdis bija klāt. Žaks Batists pārtrauca iejūga pielaikošanu un piesēja ķepurojošos suni pie sniegā iedzīta mietiņa. Pavārs ar zīmēm izrādīja protestu par vilcināšanos, iemeta sauju šķiņķa kumosu burbuļojošās pupu viras katlā un sagatavojās klausīties. Sloupers piecēlās kājās. Viņa augums bija dīvains pretstats «nespējnieku» zaļoksnējai ārienei. Viņš bija dzeltens un vājš, izbēdzis no kāda drudža perēkļa Dienvidamerikā, bez pārtraukuma ceļojis cauri visām zonām un vēl arvien bija spējīgs strādāt vaiga sviedros līdz ar citiem. Viņa svaru varēja rēķināt uz kādām deviņdesmit mārciņām, ieskaitot smago kabatas nazi, un nosirmojušie mati vēstīja, ka mūža pavasaris jau aiz kalniem. Kā Vezerbī, tā Katlērta jauno, spriego muskuļu spēks desmitkārt pārsniedza viņējo, bet vienas dienas ceļā viņš spēja apsteigt abus tā, ka tie vaidēdami gulēja pie zemes. Visu dienu viņš bija neatlaidīgi centies pierunāt savus spēcīgākos biedrus uzņemties šo tūkstoš jūdžu ceļojumu, kas solīja visnegantākās grūtības, kādas vien cilvēks spēj iedomāties. Viņš

bija īsts savas rases nemiera gara iemiesojums, un seno teitoņu stūrgalvība, sajaukusies ar jenkiju attapību un enerģiju, turēja viņa miesu pilnīgā kalpībā garam.

— Visi, kas ir par to, ka jādodas ceļā ar suņiem, tiklīdz ledus būs pienācīgi nosēdies, lai saka «jā».

— Jā, — izsaucās astoņas balsis — un šīm balsīm bija lemts savērt lāstu virteni gar simtiem jūdžu gara moku ceļa malu.

— Kas domā citādi?

— Nē! — Pirmo reizi «nespējnieki» bija vienis prātis, bez kāda kompromisa ar personiskajām interesēm.

— Kā nu jūs tagad izšķirsiet? — Vezerbī piedevām kašķīgi noprasīja.

— Pēc balsu vairākuma! Pēc balsu vairākuma! — sauca pārējie grupas biedri.

— Es zinu, var gadīties, ka ekspedīcija cieš neveiksmi, ja jūs nepiedalāties, — Sloupers ļoti mīlīgi sacīja, — tomēr ceru, ja mēs tā krietni papūlēsimies, tiksim galā arī bez jums. Ko jūs, puiši, sakāt?