Viņu ieskatus izteica piekrišanas saucieni.

— Jā, bet ziniet, — Katfērts bažīgi iebildās, — ko tad cs lai daru?

— Tad tu nenāksi mums līdzi?

— Nē-ē.

— Tad, velns lai tevi rauj, dari, ko gribi. Mums tur nav nekādas daļas.

— Tu jau vari apspriesties ar to savu drauģeli, — ierosināja kāds smagnēji lācīgs rietumnieks no Dakotas, norādīdams uz Vezerbī. — Tas tevi smalki izmācīs, kas darāms, kad būs jāvāra ēst un jāiet pēc malkas.

— Tad uzskatīsim, ka lieta darīta, — Sloupers nobeidza sarunu. — Mēs dosimies ceļā rīt no rīta un ierīkosim apmetni jūdzes piecas no šejienes — lai visu galīgi savestu kārtībā pārgājienam un padomātu, vai neesam ko aizmirsuši.

Nartas aizbrauca garam, ar dzelzi apkaltajam sliecēm smagi čīkstot, un suņi tās vilka, zemu pieplakuši aizjūgā, kurā tiem, jau piedzimstot, lemts arī mirt. Zaks Batists apstājas blakus Slouperam, lai pamestu pēdējo skatienu uz būdu. No Jukonas novada krāsns kamīnskursteņa svinīgi cēlās dūmu strūkla. Abi «nespējnieki» vēroja aizbraucējus no durvju sliekšņa.

Sloupers uzlika roku blakus stāvētājam uz pleca.

— Zak Batist, vai tu kādreiz esi dzirdējis par tiem Kilkenijas runčiem?

Metiss papurināja galvu.

— Redzi, draugs un biedri, Kilkenijas runči esot kāvušies tikām, kamēr vairs nepalicis pāri ne ādas, ne spalvas, ne ņaudiena. Vai saprati? — Kamēr nepalicis pāri itin nekas. Jauki. Nu, un šiem abiem vīriem netīk strādāt. Viņi arī nestrādās. Mēs to zinām. Viņi būs divi vien tai būdā visu ziemu — garuin garu, tumšu ziemu. Kilkenijas runči, vai ne?

Batistā mītošais francūzis paraustīja plecus, bet indiānis cieta klusu. Tomēr šis plecu parāviens bija izteiksmīgs un pravietisks.

No sākuma mazajā būdiņā viss gāja labi. Biedru rupjās zobgalības bija iemācījušas Vezerbī un Katfērtam, kāda savstarpēja atbildība tos saista, un galu galā — diviem veselīgiem vīriešiem darba te nebija daudz.