Visas raizes nu bija novērstas. Mežs, kas viņus ieskāva no trim pusēm, bija neizsmeļama kurināmā noliktava. Dažus jardus no durvīm snauda Porkjūpaina, un āliņģis tās ziemas tērpā veidoja burbuļojošu avotu, kura ūdens bija kristāltīrs un dzeldīgi auksts. Bet drīz viņi sāka saskatīt trūkumus pat šādos apstākļos. Āliņģis nepārtraukti sala ciet, un daudzas stundas viņi, nelaimīgie, bija spiesti skaldīt ledu. Nezināmie būdiņas celtnieki sānu sienu baļķus bija iebūvējuši garākus, tā ka aizmugurē uz tiem balstījās produktu glabātava. Tajā bija novietota lielākā daļa grupas provianta. Pārtikas tur bija, bez skopošanās rēķinot, trīsreiz tik daudz, cik varēja patērēt abi cilvēki, kam lemts no tās iztikt. Tomēr lielākoties tā bija paredzēta muskuļu un cīpslu stiprināšanai, nevis mēles prie- cināšanai. Tiesa, cukura tur pilnīgi pietika diviem paras
tiem cilvēkiem, taču šie abi jau vairak līdzinājās bērniem. Viņi drīz vien atklāja, cik garšīgs ir karsts ūdens, bagātīgi saldināts ar cukuru, un izšķērdīgi aplaistīja pankūkas ar biezu, baltu sīrupu vai mērcēja tajā maizes garozas. Un kur tad vēl kafija un tēja, un it īpaši žāvētie augļi — to uzbrukumi cukura krājumiem bija postoši. Pirmās skarbās vārdu maiņas abu starpā arī skāra tieši cukura jautājumu. Tas nu tik tiešam ir pavisam nelāgi, ja sāk ķildoties divi cilvēki, kas neizbēgami spiesti dzīvot tikai viens otra sabiedrībā.
Vezerbī mīļuprāt skaļi un plātīgi spriedelēja par politiku, bet Katfērts, kas sava laikā bija radis mierīgi graizīt kuponus un nejaukties sabiedrības darīšanās, vai nu ignorēja šo tematiku, vai arī atspēlējās, raidīdams asas epigrammas.