Protams, viss, kas te auga, nebija dabiskā lielumā. Kokosrieksti nebija neko lie­lāki par bietēm, un baobabs (milzu koks, arbor gigantea) tīri labi ietilpa rezēdas puķpodā. Bet lai būtu kā būdams! Taras- konai ar to bija gana, un tie, kam svētdienās tika piešķirts gods aplūkot Tartarena baobabu, pārnāca mājās apbrīna pilni.

Varat iedomāties, ko. es todien pārdzīvoju, kad gāju caur šo brīnišķīgo dārzu! … Bet pavisam citādi man kļuva ap sirdi, kad mani ieveda varoņa darbistabā.

Šis kabinets, viens no pilsētas retumiem, atradās pašā dārza dziļumā, un šīs telpas stikla durvis, vienā līmenī ar dārzu, veda uz baobabu.

Iedomājieties plašas zāles sienas, kas no vienas vietas ap­karinātas ar šautenēm un zobeniem; tur bija visu pasaules zemju ieroči — karabīnes, šautenes, bises, korsikāņu naži, katalāņu naži, revolveri-dunči, dūči, malajiešu zobeni, karaibu bultas, kabatas pistoles, kaujas vāles, hotentotu rungas, meksikāņu laso, kas lai visu to sazin!

Pāri visam spīdēja spilgta saule, un tās gaismā mirdzēja šķēpu tērauds un šaujamo ieroču laides, satraucot skatītāju vēl vairāk. Taču kārtība un tīrība, kas valdīja visā šai jataganu krātuvē, mazliet nomierināja prātus. Katra lieta atradās savā vietā rūpīgi apkopta, noslaucīta, apzīmēta kā aptiekā. Sur tur bija piestiprināta vienkārša zīmīte ar uzrakstu: