BULTAS SAINDĒTAS — NEAIZSKART!
vai:
IEROČI PIELĀDĒTI — PIESARGĀTIES!
Ja nebūtu šādu zīmīšu, es nemūžam nebūtu uzdrošinājies še ienākt.
Kabineta vidū stāvēja mazs galdiņš. Uz galdiņa ruma pudele, turku pīpe, kapteiņa Kuka Ceļojuma apraksti, Kupera un Gustava Emāra romāni, lāču medību, piekūnu, ziloņu un citu medību stāsti. Pie galdiņa sēdēja vīrs, gadus četrdesmit vai četrdesmit piecus vecs, maza auguma, resns, drukns sārtvaidzis, izmeties vestē, flaneļa apakšbiksēs, ar kuplu, īsu bārdu un dedzīgām acīm. Vienā rokā viņš turēja grāmatu, otrā — vicināja milzīgu pīpi ar dzelzs vāku un, lasīdams kādu baismīgu stāstu par skalpju medniekiem, izstiepis uz priekšu apakšlūpu, savieba grimasi, kas piešķīra viņa taraskoniešu sīkā rantjē krietnajam ģīmim to pašu vientiesīgo mežonību, kas piemita visai mājai.
Šis vīrs bija Tartarens, Taraskonas Tartarens, bezbailīgais, diženais, vienreizējais Taraskonas Tartarens.
LABĀS TARASKONAS PILSĒTAS VISPĀRĒJĀ AINA. CEPURU MEDNIEKI
Tai laikā, par kuru es jums stāstu, Taraskonas Tartarens vēl nepavisam nebija tas Tartarens, kas viņš ir tagad — diženais Taraskonas Tartarens, tik populārs visos Francijas dienvidos. Tomēr arī toreiz viņš jau bija Taraskonas karalis.
Aplūkosim, kā viņš ieguvis šo godu.