Jūs zināt, ka tur, sākot ar vislielāko un beidzot ar vismazāko, visi ir mednieki. Medības ir taraskoniešu kaislība, un tā tas ir kopš teiksmainajiem laikiem, kad pilsētas purvājos visādi ālējās Taraska[1] un seno laiku taraskonieši sarīkoja pret viņu medības ar dzinējiem. Kā redzat, tas bija ļoti sen.
Tātad katru svētdienas rītu, skanot mednieku trompetēm un taurēm, Taraskona tver rokā ieročus un ar maisu uz muguras un šauteni pār plecu, vedot līdzi tramīgos suņus un baltos seskus, pamet savus mūrus. Tiešām lielisks skats! Diemžēl, te medījamo putnu un zvēru nav, nav it neviena!
Lai zvēri būtu cik neattīstīti būdami, tomēr, saprotams, ka beigu beigās viņi vairs neuzticas cilvēkiem.
Jūdzes piecas ap Taraskonu visas salas ir tukšas, ligzdas pamestas. Nav neviena strazda, nevienas paipalas, ne truša, pat sīkākā garauša.
Tomēr glītie Taraskonas pakalniņi ir ļoti vilinoši; tie smaržo pēc mirtēm, lavandas un rosmarīna. Sīs jaukās, saldās muskatvīnogas, kas aug gar Ronas nolaideno krastu, ir velnišķīgi gardas. Jā, bet aiz visa tā atrodas Taraskona, un šaurajā putnu un zvēru pasaulē Taraskonai ir slikta slava. Pat gāju putni savā ceļojuma maršrutā ir atzīmējuši šo pilsētu ar lielu krustu, un, kad meža pīles, laizdamās garos kāšos uz Kamargu, notālēm ierauga pilsētas zvanu torņus, vadone skaļi sauc: — Re, kur Taraskona, re, kur Taraskona! — un viss bars met līkumu.
Vārdu sakot, no meža putniem un zvēriem palicis pāri tikai viens vienīgs vecs, viltīgs zaķis; kā par brīnumu, tas ir izbēdzis taraskoniešu asiņu pirtij, un ietiepīgs grib vēl te dzīvot! Taraskona labi pazīst šo zaķi, tam pat ir savs vārds.