Viņu sauc par Straujo. Zināms, viņa mājoklis atrodas Bompāra zemes­gabalā, līdz ar ko, blakus minot, šā īpašuma vērtība cēlusies div- vai trīskārtīgi, taču līdz šim nevienam vēl nav laimējies dabūt medījumu rokā.

Patlaban vairs tikai kādi divi vai trīs iekarsusi tiepšas neat­laidīgi dzen šim zaķim pēdas.

Pārējie samierinājušies, ka tur tāpat nekas neiznāks, un St r a u j a i s jau sen ir iegājis tautas teiksmās, lai gan taraskonietis no dabas nemaz nav māņticīgs un, ja vien gadās, ēd arī bezdelīgu ragū.

— Bet paklausieties, — jūs teiksit, — ja medījums Taras- konā ir tāds retums, ko tad Taraskonas mednieki pa svētdienām dara?

Ko viņi dara?

— Ak dievs! Viņi dodas laukos divi vai trīs jūdzes aiz pilsētas; sadalās mazās grupiņās pa pieci seši, tad mierīgi apmetas kādas akas, veca mūra vai olīvkoka aizvēnī, izvelk no medību somas krietnu gabalu sutinātas gaļas, zaļus sīpolus, desu, vircotas zivtiņas un uzsāk pamatīgas brokastis, piedzerot klāt labo Ronas vīnu, kas mudina smieties un dziedāt.

Pēc tam kad krietni iebaudīts, viņi pieceļas, sasvilpj kopā suņus, pielādē šautenes un dodas medībās. Tas nozīmē, ka ikviens no šiem kungiem paņem savu cepuri, ar visu spēku sviež to gaisā un, kā nu kuro reizi norunāts, šauj tajā ar piekto, sesto vai otro skrošu numuru.