«E, tu jau tāds luteklītis, kā es redzu!» runāja Buļba. «Neklausies, dēliņ, mātē: viņa ir bāba, viņa nekā nezina. Kādu jums maigumu? Jūsu maigums — plašs klajums un labs zirgs: tas jūsu maigums! Un vai jūs redzat šo zobenu? Tas ir jūsu māte! Tas viss ir blēņas, ar ko piebāž jūsu galvas: ir akadēmijas, ir visas tās grāmatas, ābeces un filozofija — es uzspļauju uz visu to!» Te Buļba piemetināja tādu vārdu, kuru pat nelieto rakstos. «Bet labāk es jūs jau nākamo nedēļu nosūtīšu uz Aizkrāci. Lūk, kur gudrības, ka gudrības! Tur jums skola; tur tikai jūs pieņemsieties saprašanā.»
«Un pavisam tikai vienu nedēļu būs viņi mājās?» sacīja žēlabaini, ar asarām acīs, kalsnējā vecīte — māte: .-pat brīvāk padzīvot viņiem, nabagiem, neiznāks; neiznāks pat dzimto māju apskatīt, un man neiznāks diezgan noraudzīties viņos!»
«Gana, gana gaudot, vecene! Kazaks nav tādēļ, lai krāmētos ar sieviešiem. Tu jau nu noslēptu viņus abus sev zem brunčiem un tupētu tiem virsū kā uz vistu olām. Ej, ej, un liec mums drīzāk galdā visu, kas vien ir. Nav vajadzīgs uz- pūtņu, medeņu, magoņu maizīšu un citu kārumu, nes mums veselu aunu, dod kazu, medus dzērienus četrdesmitgadīgos! Un degvīna vairāk, degvīnu bez visādiem izgudrotiem niekiem, bez rozinēm un visādām zālītēm, bet tīru, putojošu degvīnu, kas dzirkstī un šņāc kā traks.»