Buļba vadīja savus dēlus istabā, no kurienes strauji izskrēja divi skaistas meičas — kalpones, zelta monistēs, kuras bija posušas istabas. Viņas, kā redzams, bija iztrūkušās no paniču atbraukšanas, kuri labprāt nevienam negrieza ceļu, vai arī vienkārši tā gribēja ievērot savu sievišķīgo paradumu, iesaukties un mesties prom, ieraugot vīrieti, un pēc tam no liela kauna ilgi aizsegt seju ar piedurkni. Istaba bija iekārtota tā laika gaumē, par kuru dzīvi norādījumi palikuši tikai dziesmās un tautas teikās, ko vairs Ukrainā nedzied bārdainie aklie sirmgalvji klusas banduras trinkšķināšanas pavadījumā, ļaužu pūļa apstāti, — tā karu un grūtā laika gaumē, kad Ukrainā sākās sadursmes un cīņas par uniju. Viss bija tīrs, krāsainiem māliem izziests. Pie sienām — zobeni, pātagas, putnu sieti, tīkli un šautenes, mākslīgi apdarināts pulvera rags, zirga zelta iemaukti un pinekļi ar sudraba plāksnītēm. Logi istabā bija mazi, apaļiem, nespodriem stikliem, kādus šodien sastop tikai vecās baznīcās, caur kuriem nevarēja citādi skatīties, kā paceļot aizbīdāmo stiklu. Ap logiem un durvīm bija sarkani ieloki. Kaktu plauktos stāvēja krūzes, pudeles un pudelītes no zaļa un zila stikla, gravēti sudraba kausi, dažāda izstrādājuma apzeltīti biķerīši: veneciešu, turku, čerkesu, kas bija iekļuvuši Buļbas istabā pa dažādiem ceļiem caur trešām un ceturtām rokām: viņos brašajos laikos tas bija visai parasti.